Jūras laivas | Kanoe laivu noma

Sveicam konkursa „Tā ir mana Latvija” dalībniekus un uzvarētājus!

Klāt Ziemassvētki un konkurss noslēdzies. Paldies visiem bērniem un viņu vecākiem par piedalīšanos, bet īpaši sveicieni Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes „Mazais prātnieks” bērniem un viņu audzinātājai par savu vasaras ceļojumu zīmējumu lielum lielo aploksni. Mēs esam gandarīti un priecīgi par saņemtajiem darbiem, no kuriem ziemas vidū staro vasaras saulīte.

Darbu autoru vecuma amplitūda ir ievērojama – jaunākajam ir 4 gadi, bet vecākais jau bīstami pietuvojies Bērnu tiesību konvencijā noteiktajai iespējai attiecināt uz sevi bērna statusu – 18 gadiem.

Zīmējumi vērtēti tikai tajā vecuma grupā, kura objektīvu iemeslu dēļ vēl nevar piedalīties stāstu konkursā. Tie ir bērni no 4 – 6 gadu vecumam.

Stāstu autori vērtēti trijās vecuma grupās: 8 - 10 gadi, 11 - 15 gadi un 16 - 18 gadi.

Godalgoto darbu autori saņems konkursa Nolikumā noteiktās balvas – Dāvanu kartes ģimenes laivojumam 2010. Gada sezonā.

Labāko zīmējumu autori:

Klaudija Erbsa (4 gadi) "Tētim tāāda līdaka.."

Lauma Vainauska (5 gadi) "Dzeltenā laiva"

Irbe Strūģe (6 gadi) "Trīs vardes"

Labāko stāstu autori:

Rasa Strūģe (8 gadi) "Brauciens pa Salacu"

Mēs laivojām pa Salacu. Viņas krasti bija klinšaini un stāvi. Mēs braucām no rīta līdz vakaram. Mēs ceļā redzējām bebru, divus peldošus zalkšus, gaigalas, zivju dzenīšus, kuriem mutē bija mazas zivtiņas, līdaku un ļoti jaukus atvarus. (Šajā vietā uzzīmēts atvars. Red.)

Mūsu nakšņošanas vieta bija ļoti skaista un jauka. Tā bija pie stāvas sarkanās klints. Bet augstāk bija skaista meža pļaviņa un tur bija sēnes, ugunskura vieta, no bluķīšiem bija ķeblīši un meža zemenes. Mums pat no sēnēm sanāca mērce pie makaroniem ar gaļu. (šajā vietā uzzīmētas ugunskura liesmas un virs tām uz āķa pakārts čuguna katls. Red.)

Mēs aizgājām gulēt, no rīta mēs pamodāmies, sanesām malku un brokastīs bija zupa ar makaroniem. Mēs paēdām un braucām tālāk. Mums bija palicis mazs gabaliņš un tas noairējās ļoti ātri, mēs beidzām pie nēģu tačiem. Mēs braucām mājās.

Madara Kalniņa (12 gadi) "Šovasar Abavā"

Es ar mammu un tēti dzīvoju Rīgā. Arī mana omīte dzīvo Rīgā. Uz laukiem mani aizved vasarā. Laukos dzīvo vectētis. Viņam ir dīķis ar zivīm, bet nav upes.

Mēs katru vasaru ar mammu un tēti braucam laivā pa upēm. Tas mums patīk, jo ir interesanti skatīties apkārt un gulēt teltī. Šovasar mēs braucām ar laivām pa Abavu. Vispirms mēs atbraucām uz laukiem kur ir laivas un tā vieta saucās „Avoti”. Mamma teica, ka tas ir gandrīz kā aizbraukt pie vectēta uz „Avotniekiem”, tikai nav tik ilgi jābrauc.

Tur mēs gulējām pa nakti teltī, jo bija jāgaida mana krustmāte un krustētis, arī mans brālēns Kārlis un mazais Jānītis. Viņi atbrauca nākošajā rītā. Mums iedeva sarkanu laivu un krustmātei lielāku zilu laivu. Kārlis ir liels, viņam bija liela veste, bet Jānītim iedeva pavisam maziņu, jo viņš pats ir maziņš. Jānītis laivā tikai gulēja un ēda. Man arī bija veste ar uzzīmētām zivtiņām un svilpīti, bet mamma svilpot daudz neļāva.

Tētis teica, ka tad mēs neredzēšot stirniņas un zaķus, jo tie baidās no trokšņa. Mēs ar Kārli gribējām redzēt stirniņas un sēdējām klusu. Stirniņas tomēr nenāca. Bet atnāca bebri. Viņi nošļūca no krasta ūdenī pa tādu kā slidkalniņu. Tas bija dubļains. Tētis teica, ka to uztaisījuši paši bebri. Tad viņi iekrita ūdenī un ātri aizpeldēja. Tur bija lieli bebri un mazi bebri. Upē bija zivis, tikai es tās uzreiz nevarēju ieraudzīt. Kārlis redzēja vairāk, jo viņi brauca pa priekšu. Mamma sacīja, ka vajag uzmanīgi skatīties pār laivas malu tad kad mēs brauksim pirmie.

Tad es arī redzēju lielas un mazas zivis. Tētis teica, ka tās ir līdakas. Viņām ir asi zobi. Vēl pa upi peldēja pīlītes. Viņām no mums bija bail un viņas visu laiku lidoja no mums prom. Tētis teica, ka viņas mums rāda ceļu. Visi smējās. Tas bija joks jo upē apmaldīties nemaz nevar. Bet mums bija arī karte. Mēs laivā ēdām sviestmaizes un dzērām sulu. Jānītis ēda putru no pudelītes.

Viņš vēl neko nesaprot, bet krustmāte teica, ka Jānītis visu jūt un viņam viss patīk. Vakarā mēs kūrām ugunskuru un taisījām teltis. Mammai patīk vārīt uz ugunskura zupu. Tā smaržo pēc dūmiem un visiem garšo. Pēc dūmiem smaržo arī visas drēbes un man tas patīk. Un vēl man patīk neiet gulēt un sēdēt pie ugunskura cik ilgi gribās. Tikai mēs visi bijām noguruši un miegs nāca.

Teltī gulēt ir labi un odi nekož. No rīta krustmāte teica, ka kaut kāds zvēriņš apēdis pankūkas. Tās palika uz galda maisiņā. Mums nebija žēl pankūku, tikai gribējās redzēt to zvēriņu. Tētis teica, ka tā varētu būt vāvere, jo mēs dzīvojām zem lielām eglēm. Otrajā dienā upe vietām bija ar burbuļiem un no liela akmens krastā upē tecēja ūdens. Laiva brauca ātri un ūdeni krūzītē nevarēja noķert. Tad drusku uzlija lietiņš, bet mums bija līdz plēves. Jānītim pāri bija plēves mājiņa, bet viņš atkal gulēja. Tad tētis teica, ka mums jāskatās koki ar uzrakstītiem cipariem.

Tie bija kilometri līdz upes beigām. Tad upei bija augsti krasti un visādi līkumi. Mēs minējam, kas būs aiz līkuma un saucām kokus vārdos. Kārlis zināja vairāk par mani, bet es arī tagad zinu kā tos sauc. Un tad aiz viena līkuma upei Abavai bija beigas un sākās upe Venta. Viņa ietek jūrā. Tai upei mēs pārbraucām pāri un kāpām ārā krastā. Krasts bija augsts.

Vajadzēja uznest augšā visas mantas un laivas. Tas bija grūti un nebija tik interesanti kā sākumā kad mēs ar visām mantām laivās iešļūcām upē. Bet neviens par to nebija dusmīgs. Brēca tikai Jānītis jo negribēja kāpt ārā no laivas. Bet ilgi neraudāja, jo viņam patika braukt ar onkuļa autobusiņu. Tas veda mūs un laivas atpakaļ pie mūsu mašīnām. Mēs atkal vasarā brauksim pa kādu upi, tikai mamma un tētis vēl nav izgudrojuši pa kādu. Mums patīk kopā laivās braukt pa visādām upēm.

Tas vasarā ir vislabākais kas vien var būt.

Roberts Zadovskis (17 gadi) "Pa upi līdz jūrai"

Negribētos jau atzīt, bet šoreiz vēlos pieskaitīt sevi pie bērniem, lai varētu piedalīties šajā konkursā un, ja paveiksies, vinnēt laivu nākošās vasaras braucienam. Pirms startēt, noskaidroju, ka mani 17 gadi šajā gadījumā „rullē” un es varu kvalificēties konkursam savā „svara kategorijā”J. Mans stāsts būs par Tebru, no Apriķiem līdz Pāvilostai – jūrai.

Esam paliela kompānija, puiši un meitenes. Māris, kas ir mūsējo „brigadieris”, jau pirms divām nedēļām nokārtojis visus tehniskos laivu jautājumus, pārējiem uzticētas tikai saimnieciskas lietas un mantu nogādāšana līdz Apriķiem. Plānojam laivot divas dienas. Tikšanās vieta pie Sarkanvalka kapiem, ar to jau pa ceļam baidām meitenes, viņas gan nebīstas, saka, ka pašas labprāt spokojoties pat gaišā dienas laikā. Esam klāt pie upes, konstatējam, ka te ir skaisti. Nekad iepriekš šajā pusē nav būts, patīkams pārsteigums, vienojamies, ka sākums ir foršs.

Laivas jau priekšā. Pekelējamies. Bārdaini matains vecis (noskaidrojam, ka tas ir Rolfs), izstāsta visu par upi, kas un kā sākumā, pa vidu un beigās. Nospriežam, ka beigas būs ar „rozīnīti”, jo mūs gaida jūra. Krietni nopratinām Rolfu par jūru, jo tā stāsta daļa mūs īpaši ieinteresējusi, bet viņš tik smej, ka mums jau esot „āķis lūpā” vēl pirms kļuvis skaidrs, kā īstenībā tā jūra izskatās no laivas. Lai nebūtu tukša runa, vienojamies, ka uz Pāvilostu, kur mūsu upes maršrutam beigas, tiks atvesta kāda īpaša jūras laiviņa, ko drīkstēsim izmēģināt „lūpas āķa nostiprināšanai”.

Šķiramies no Rolfa un laižamies upē. Uz atvadām mūs piekodina neaizrauties ar aliņiem un stiprākiem dzērieniem, jo tad neesot vērts braukt dabā, tādiem kā mēs (domāts – bez īsto jūras vilku ruma dzeršanas pieredzes) ērtāk esot to darīt mājās mammas uzraudzībā. Nepavainojamies, jo izskatās, ka vīrs zina, ko runā. Vēl mūs piekodina nemēslot upi un vietas, kurās kāpsim ārā no laivām. Apsolāmies.

Esam upē. Lai gan vēl diezgan agrs rīts, jau ir karsts. Darām, kas jādara – smērējamies pret saules un insektu uzbrukumiem. Kādu laiku vēl laivās rosāmies un knosāmies, bet tad vienā brīdī visi noklust un saprotam – ir tik super, ka runāt negribas. Kaifs pilnīgs. Upe plūst, apkārt zaļš miers, neviena cita – tikai mūsu laivas, kas jau kādu laiku nebrauc vienā „čupā”, bet rāmi izklīdušas. Nesasaucamies, jo viens otru vēl redzam, bet ir skaidrs, ka neviens no mums neūjinās, neauros un nedziedās, kā tas bija laivojot Gaujā. Tagad saprotu, ka to darījām vispārējās burzmas iespaidā, kur brīžiem bija kā autoostā piektdienas vakarā. Šeit nekās tāds nav pat iedomājams.

Upē viss ir tā, kā solīts – sākumā ņipra straume, laivas pat neairējam, tikai mazliet piestūrējam, jo nav kur steigties. Baudām dabu un dzīvi, tomēr arī alu... ar mēru, lai nepazūd ainava J. Pie dzirnavu drupām kāpjam ārā.

Māris stāsta leģendu pa dzirnavnieka meitu Tebru. Izrādās, neviens nav izlasījis upes aprakstu un domā, ka „brigadierim” uznākusi personīgā iedvesma. Meitenes paziņo, ka nav tāda sievietes vārda „Tebra”, un sader ar Māri uz lielo šokolādes kasti, ka viņa stāstītais nekur nav rakstīts, bet paša tepat uz vietas sagudrots. Mēs, veči, Mārim tomēr noticam. (Kā zināms, zaudēts paliek zaudēts, jo upes Tebras apraksts ar visu meldermeitiņas vārdu ir Jūraslaivu mājas lapā. Forši, atgriežoties Rīgā, mēs ēdam šokolādi un meitenēm nedodam.)

Lēni un plūdeni atvelkas vakars un mēs atrodam sev nakts vietiņu zem rietošas saules. Ugunskuru kurt negribas, ir silts, slinkums, bet nākas, jo kož odi. Priecājamies, ka esam ekoloģiski tīri, citādi, jau mūs neēstu. Meitenēm ar ekoloģisko iekšu tīrību nepietiek, lec upē un nepieklājīgi trokšņo. Būtu jāiet gulēt, bet nosēžam pie uguns gandrīz līdz rītam. Nakts pie upes ir lieliska, tikai ūdens, koku un pļavas skaņas, nekādu mehānisku trokšņu vai citu cilvēku klātbūtnes apziņas. Mūsu izvēle paceļot nedēļas vidū, nevis brīvdienās, attaisnojās, jo visā dienas garumā nesastapām upē nevienu cilvēku.

Otrā diena paiet tādā pat noskaņā, vēlā pēcpusdienā esam Pāvilostā. Laivu vedējs mūs jau gaida, uz piekabes redzam kaut ko skaisti zaļu un zilu – tās solītās jūras laivas. Sienam tās nost, ātri uzkraujam piekabē savas laivas, sametam somas autiņos, kas mūs sagaida kur atstāti – stāvvietā pie ostas žoga, un esam gatavi jūrai. Tā, nododam atkritumu maisus un saņemam uzslavu, bet tas nav viss - mēs būšot arī "baltajā sarakstā", kas dodot atlaižu bonusus nākošajam laivojumam.

Pēc laiskošanās upē, jūra iedod pamatīgu adrenalīnu. Nākas krietni airēt. Sajūtas jaunas un negaidītas, nekad līdz šīm nav būts jūrā iekšā un jūrai virsū. Kad peldi, tad esi tikai iekšā un iekšā. Rolfs saka, ka vajagot lielāku vilni, tad esot īstā "virsū" sajūta. Saule jau norietējusi, bet "āķis" tik dziļi iecirties, ka netiekam no jūras ārā. Bet viss beidzas, jo laivas jāved prom. Mierinājumam – Rolfs saka, ka nākošajā vasarā, iespējams, jūras laivas būšot Pāvilostā un tad varēšot laivot kaut cauru nakti. Tad nu gaidām nākošo vasaru, jo "āķa" vieta visiem niez.