Jūras laivas | Kanoe laivu noma

2010. gada 2. oktobrī, 18,8km. Dalībnieki (alfabeta kārtībā): Signe, Aldis, Gints, Jancex, Mārcis, Māris un Rolfs.
Foto: Aldis, Mārcis, Jancex.

Domu par Stendi vasaras sākumā izteica Mārcis un likās, ka kaut kad jūlijā to nobrauksim, bet tad vasaras tūrisma sezona uzņēma apgriezienus un „vairs neredzēj’ ne rīt’, ne vakar’”, kur nu vēl izkrāpt brītiņu Stendei. Un labi vien bija, jo bail pat iedomāties to odu un dunduru lērumu tur jūlijā. Dažas dienas iepriekš ekspromtā vienojamies par 2. oktobri, Latviešu Tautas Likteņlēmējstūmējiņ Dienu, ko sola siltu un saulainu. Daži zvani apkārt un kompānija pieaug līdz 7 cilvēkiem.

No rīta iegāžamies Rendas vēlēšanu iecirknī, kur uz brīdi pat radām rindu, „cieti!” izpildām Pilsoņa Pienākumu būt „Saimniekiem Savā Zemē”, kurā „Dombrovskim jāturpina strādāt”, pie busa iedzeram rīta šļuku „Viss Būs Labi!”, un caur rīta migliņā tītajiem Mordangas mežiem kratamies Iliņu virzienā. Termometrs busā vēsta, ka ārā ir -2,4, bet tas mūs nesatrauc. Pie Iliņu tilta jau gaida Aldis un Mārcis, veicīgi izkraujamies un dzenam mašīnas uz Bebru tiltu.

Atgriežoties iemokām savus ķermeņus hidrās un ne bez priecīga satraukuma dodamies pretī Nezināmajam pa 3 - 4m platu, diezgan spēcīgu straumi. Stende ir krietni uzplūdusi un tas mūs priecē. Ainavas gan pagaidām nelutina, vienīgi apbrīnojam vecu ūdensdzirnavu kompleksu, aiz kura ir vēl šādi tādi iekopti pleķīši, posms ar stalta ekskavatora uzlabotiem krastiem, bet tad upe ievijas krūmājos. Viegli pievarami aizgāzumi (kurus mēs jau sen bijām pelnījuši!) seko cits citam un spirgto rīta gaisu pieskandē Mārča optimistiskais „Īīīr Brāāāucāāms!”. Ir jau ir, sevišķi, ja brauc atsevišķi no laivas, kā gadījās man. Izbakstīt laivu cauri zaru un baļķu mudžeklim, tad sekot tai izlūka/snaipera/pielīdēja labākajās tradīcijās, ir tieši tas, ko no Stendes gaidām. Dubļainie, slidenie un nebeidzamiem nātru laukiem apaugušie krasti arī nav ne pārsteigums, ne vilšanās: Stende 5km lejpus Iliņu tilta ir īsta Latvijas upe.

Un tad seko aplauziens. Stende ielīkumo mežā. Īstā mežā ar lieliem, veciem kokiem, sūnu krastiem, akmeņiem gultnē un milzu stumbriem, kas sakrituši pār straumi. Nezudušais optimisms pāriet vieglā eiforijā, saucieni „eu, tu Šito uzbildēji?!” kļūst par ierastu lietu. Upe ir patiešām skaista, pamatīgi pieņēmusies platumā un dziļumā. Gaiss kļuvis silts, saule spiežas caur egļu gāršas tumšzaļajām skujām, vēršot pasauli ap mums zeltaini zaļu. Šķēršļi ir viegli pievarami un īstā zaptmaize sākas posmā, kur kāds nezināms samarietis tīrījis aizgāzumus. Šis posms gan ir tikai ap 3km garš un aiz kārtējā līkuma jau atkal atskan raksturīgie dobjie būkšķi kādam mēģinot izdabūt laivu pār/caur koku sanesumu. „Īīīr Brāāāucāāms!”, atkal daiņo Mārcis Prijōna Krīkerī izpildot līdzteku vingrotāja cienīgas figūras.

Tomēr atkārtoti jāuzsver, ka rēķinājāmies ar šķēršļiem un krietnu nešanu, kas gala beigās nemaz tik briesmīga neizrādījās. Katrā ziņā Stende ir krietni vienkāršāk un vieglāk laivojama gan par Mergupi, gan par Rīvu, gan par Sloceni. Jancex un Mārcis laikam vienīgie ne reizi neizkāpa krastā, tādējādi uzturot aktuālu „Īīīr Brāāāucāāms!” saucienu. Pulkstenī cieši neskatījāmies, startējām ap 10.30, finišējām 16.30, gandrīz 19 km pieveicot 6 stundās, kuru laikā tika airēts gana slinki. Aizgāzumus neskaitījām, bija daudz.

Upe ir iesakāma tiem, kas vēlas svaigu skatījumu uz stagnācijā ieslīgušajiem upju laivojumiem. Šis posms pieveicams arī „laivotājam parastajam”, nekādas īpašas prasmes te nav vajadzīgas.

Atceļā uz Rendu iegriežamies Kureliešu (leitnanta Rubeņa) bataljona bunkurā Ilziķa ezera krastā. Gints aizrautīgi stāsta par Rubeņa gaitām, mēs klausāmies un pētam trūcīgo iedzīvi. Gints organizē pārgājienu pa Rubeņa takām 18. – 19. novembrī, interesentiem zvanīt 26825352.