Jūras laivas | Kanoe laivu noma

Kaut kad šīs karstās vasaras vidū sēdējām ar Janceku un Māri „Avotu” laivu šķūnī un dzērām aukstu alu. Nupat kā bijām nosējuši pēdējā laivu vediena piekabi un varējām baudīt rēno pievakari. Sarunas raisījās ap tēmu „johaidī, ka šovasar nav jūrā vilnis”, līdz nonācām pie rudens laivojumiem. Uz Māra „nu ko, tad šoruden atkal uz Sāremā”, Janceks nodrebinājās un teica, ka vajagot kaut ko siltāku. Tā arī radās ideja nesteidzīgā un nesaplānotā atpūtas ceļojumā apmeklēt upi Soču (Isonzo) Slovēnijā, par kuru radies iespaids, ka latviešu valoda tur ir otrā oficiālā. Tā gluži nav.

29.08 – 05.09.2010., Slovēnija – Itālija – Austrija

Mēģināt aprakstīt kā tur izskatās ir bezjēdzīgi, tāpēc šai atskaitei ir fotoreportāžas forma - labāk 1x redzēt bildes, nekā 10x aprakstīt, bet vēl labāk – skatīt pašam savām acīm. To visiem novēlot, tomēr dažus vārdus pie daudzām bildēm...

Komanda: Māris, Krišs, Janceks, Mārtiņš, Kaspijs, Rolfs. Vīrieši bez sievietēm. Izbraucam no „Avotiem” 29. septembra vakarā. Ceļā pavadām 25 stundas, no kurām 2 veltītas pitstopiem. Busiņs aprīkots ar parocīgu un viegli ekspluatējamu bāru, t.sk. sviestmaižu kalnu.

Kempingā pie upes ierodamies tumsā. Nesen lijis un apkārtne dubļaina. Glumjš tips recepcijā stāsta, ka latvieši vienmēr te apmetoties. Neskatoties uz vēlo stundu, cepam gaļu un svinam atbraukšanu. No rīta dodamies tūrisma informācijas centra un labāka kempinga meklējumos.

Kaut kā neatrodam meklēto centru, toties atduramies pret pacēlāja staciju. Galapunkts atrodas 2200 m augstumā, tas mūs interesē, tādēļ daudz nedomājot pērkam biļetes un kāpjam gondolās. No augšas paveras elpu aizraujoši skati, kuru dēļ Janceks, Krišs, Mārtiņš un Kaspijs uzkāpj kalna galotnē, lai paskatītos caur „aci” (dabas veidojums/caurums smailē) uz Itāliju. Aizvēja vietās sakrājies sniegs, pūš, +2 grādi. Mēs ar Māri nokļūstam Itālijā aizklumburojot līdz slēpotāju pacēlāja augstākajam punktam. 2400 m mums, zemieņu iedzīvotājiem, liekas daudz.

Atgriežoties Bovecā (ielejas centrālā pilsētiņa) dodamies uz informācijas centru, lai iegādātos laivošanas biļetes un savāktos labi daudz ziņu par apkārtni. Laipna centra meitene vaicā, vai mums esot jelkāda laivošanas pieredze. Sakām, ka nav nekāda dižā, uz ko viņa mūs pabrīdina, ka līmenis esot extremaly high un laivošana pat 3 kategorijas posmos esot very dangerous. Paldiesojamies un nosolāmies lietot helmetus. Braucot uz Sočas ciematu konstatējam, ka līmenis laikam ir patiešām augšā, ūdens nav nekāds caurspīdīgais, bet drīzāk nosaucams par Ariela zilo.

Atrodam patiešām labu un lētu kempingu pašā upes krastā, vietā no kuras sākas oficiālais kajaku maršruts. Apmetamies pie pašas upes un baudām pirmo garo vakaru mielojoties ar makaroniem, alu un Garšīgo. Upe šalc turpat blakus, visapkārt kalni, Kaspijs skraida apgādājot mūs ar malku un vienkārši rāpuļo apkārt. Uzkurinām ugunskuru un esam laimīgi.
Nākamajā rītā ir 1. septembris - Zinību diena Latvijā un mūsu divi skolnieki sāk šo mācību gadu ar oficiālu bastošanu. Savukārt kempinga saimnieks staigā apkārt svilpojot Jingle Bells, acīmredzami priecājoties par aktīvās vasaras tūrisma sezonas beigām.

Saulei uzlecot sēžamies laivās, iepriekš sarunājot, ka Mārtiņš, Krišs un Kaspijs mūs gaidīs starpfinišā pie Bovecas tilta. Esam nolēmuši nobraukt upi visā tās laivojamajā garumā, kopumā apm. 42 km. Kopā ar mums nostartē grupa nopietna paskata ww kajakeru. Viens pat airē ar kanoe airi. Jāpiebilst, ka tie arī bija vienīgie kajakeri (un principā vienīgie laivotāji, ko redzējām braucot pa niknu ūdeni), kas devās cauri priekšā esošajam kanjonam, kur upe kļūst ap 2 m plata, bet esot 15 m dziļa.

Maza atkāpe par wwkajaku kultūru, tā sakot „skats no malas”. Kempingi bija pilni automobiļu uz kuru jumtiem uzsieti kajaki, smailes, kanoe utt. Pārsvarā mašīnas ar vācu un slovāku numurzīmēm. Upē redzējām daudzus Kajaku skolu dalībniekus, kur atstraumēs cilvēkus parastos dīda barga paskata homo cajacus. Industrija rullē un tas priecē. Individuālie braucēji 90% gadījumu bija draudzīgi vācu pensionāri ar neapskrāpētiem Prijon ērtkajakiem.

Atgriežos pie brauciena: posma sākumā upe ir salīdzinoši rāma, ir laiks paskatīties apkārt un pabildēt ainavas, vēlāk strauji sašaurinās un nākas aktīvi strādāt ar airi. Abavas rumba pavasarī tipa viļņi seko viens otram, tikai šeit visa upes gultne ir piekaisīta ar klints gabaliem. Brauciens kļūst aizraujošs laivošanas ziņā, bet nevar atļauties dalīt uzmanību starp upi un ainavām.

Pēc kārtējā tilta parādās brīdinājuma plakāts, ka 300 m tālāk ir 4 kategorijas krāces un laivas ir jāapnes. Bez vārda runas tā arī darām, un labi - tas ir viens no šaurajiem kanjoniem. No augšas noskatāmies, kā ūdens sitas pret vertikālajām sienām un veido atvarus. Apnesam kanjonu un dodamies tālāk. Upe tālāk ir salīdzinoši mierīga, tikai gar latviešu kempingu sākas vienkārši krāču viļņi, kas turpinās ap 200 m garā posmā, pēc kura jau ir klāt Bovecas tilts un mūsu suporttīms.

Pēc Bovecas tilta Soča plūst pa plašu ieleju. Māri nomaina Mārtiņš. Straumes ātrums ir 5 km/h, upe ir plata un ir laiks palūkoties apkārt. Atsakāmies no ķiverēm, karstumā tās ir traucēklis. Šis posms ir ideāls cilvēkiem bez pieredzes, kuri vēlas pabaudīt kalnu ainavas no upes. Pēc apmēram 5 km brīdinājuma zīmes vēsta, ka priekšā ir 5 un 6 kategorija. Stājamies krastā, uzsienam laivas uz busiņa un dodamies īsā pārbraucienā, lai nobrauktu pēdējo ap 15 km garo posmu no Kobaridas līdz Tolminas tiltam. Šeit upe ir vēl platāka, meklējam krāču vilnīšus sērfam, samājamies ar bērnu kajaku skolas grupām. Pie nelielu krācīšu kaskādes palīdzam kajaku skolas pasniedzējam savākt noklīdušos kajakus. Paši apmācāmie sildās uz piekrastes akmeņiem. Pie Tolminas tilta Māris, Krišs un Kaspijs sagaida mūs ar āboliem, vīnogām un vietējā ruma pudeli. Atgriežamies kempingā un vakarējam. Soča atpūtas režīmā ir nobraukta visā „oficiāli laivojamajā” garumā. Mūsu kontā divi apnesieni, viens apvediens, divi overi.

Nākamajā rītā kāpjam kalnā. No sākuma kartē iezīmētā taka ir labs ceļš caur klasisku kalnu namiņu ciematu, kas vēlāk kļūst par taku, kura, beidzoties veģetācijai, ir klāta ar aizvien lielākiem akmeņiem. Mums abiem ar Māri problēmas rada vecas kāju traumas, tādēļ pēc pusotras stundas kāpiena griežam atpakaļ, bet Kaspijs, Mārtiņš, Krišs un Janceks uzkāpj līdz kalna virsotnē esošajai kafejnīcai.

Atceļā nogriežamies no takas lai papētītu biezos sniegājus, kuriem kūstot veidojas Sočas upe. Nogāzes noaugušas ar vanagzirņiem, alpu vijolītēm un kalnrozīšu krūmājiem. Apkārt smuki pēc vella. Atgriežamies starta punktā un gaidot pārējos uzvārām spēcinošu kartupeļu putru.

Dienas izskaņā Kartupeļu putras pikniks ar ruma piedevām pāri upei egļu paēnā.

Nākamajā dienā dodamies Venēcijas virzienā, pa ceļam apmeklējot Grotta Gigante. Uz bildēm gan nav saprotams, kas tas ir, bet dabā tā ir milzu ala ar stalaktītiem un stalagmītiem, 500 pakāpienu uz leju, 500 uz augšu, tā ir 140 m augsta, 160 m plata. Alu izmanto seismisko mērījumu veikšanai un tūristu apbēršanai ar skaitliski vēsturiskiem faktiem un kalcija karbonāta nemitīgu pieminēšanu.

Tālāk braucam līdz Adrijai. Jūra mūs sagaida ar karstumu un miegainām itāļu zemkopju pilsētiņām. Nonākot Venēcijas lagūnu rajonā temperatūra paceļas līdz +30 grādiem un Janceks paliek mazākumā aptaujā par vēlēšanos palikt tropos. Ātri tiek noimprovizēts un pieņemts lēmums doties uz Kortina d’Ampeco.

Uz Kortinu vajag katram aizbraukt pašam. Dabas un finansu resursu pārbagātība apņem no visām pusēm, uz to visu mierīgi noraugās 3200 m augsti kalni. Turīgo Eiropas pensionāru civilizēta outdoor tūrisma Meka.

Pēcpusdienā lietus pavadīti startējam atpakaļ uz Latviju. Vēl pa ceļam Speķa Cepšanas un TaxFree pitstopi, nakts vidū neliela ķēpa kārtējajos Polijas Objazdos, kas mums nokrāpj 10 km. „Avotos” ierodamies akurāt uz vakariņām.