Viesu nams „Mīlmaņi” (Gaujasrēveļi) piedāvā:

• mājīgas telpas ģimenes viesībām un korporatīviem pasākumiem līdz 50 personām;
• naktsmājas – istabiņas ar kopējiem un atsevišķiem sanmezgliem – 20 gultas + 10 papildus vietas
• galdu klāšana;
• sauna velvju zālē; „melnā” pirts guļbūvē Gaujas krastā, āra kubls
• dārza grils, vasaras viesību māja ar kamīniem - līdz 30 personām;
• peldvieta, laivas
• nūjošana apkārtnes mežu trasēs

Servisa cenas:

• Starts pie Jaunpiebalgas – Jēcu ceļa tilta.
• Finišs pie Rankas HES, „Mīlmaņu” mājās, kopumā veikti 19km.

Pēc pagājušās nedēļas Užavas un Imulas laivojumiem, šajā we devāmies uz Vidzemi, lai noairētu Gaujas posmu Jaunpiebalga – Gaujasrēveļi.

Pasākums sākas kā parasti – Rīgā ap 6.30 busiņš nokomplektējas pilnībā un priecīgā satraukumā mēs dodamies pretim nezināmajam. Baudot rīta Garšīgo (7.00 – tas ir viskija laiks), citējot latvju reklāmistu pērles (kas, kas? – nekas,nekas!; tu esi džeks vai sēne?!), mēģinot dziedāt, palielinot Rēveļu veikala sestdienas apgrozījumu par 376%, nokavējot plānoto starta laiku par 1 stundu, tiek sasniegtas „Mīlmaņu” mājas pie Rankas HES, kas ir mūsu finiša vieta un jaunais nomas punkts Gaujas augštecē. Mūs ar nepacietību jau gaida „Mīlmaņu” saimnieki – Inga un Māris.

Spēcinošo brokastu laikā gaisā virmo apņēmība noairēt 2 dienu maršrutu līdz „Lācītēm”. Uz šāda viļņa kāpjam busiņā un dodamies uz Jaunpiebalgu. Laivošanai mums pievienojas arī Māris ar savu dēlēnu. Lai arī dabā dominē klusi rūsganie un zaļie pirmssniega toņi, reljefā Vidzemes ainava valdzina. Jaunpiebalgā nolemjam startēt no tālākā gala tilta, kas savieno Jaunpiebalgu – Jēcu ceļu. Pirms kāpšanas laivās notiek strikta tradīciju ievērošana, bērnu šampanieša dzeršana un nostāšanās pozā Nr 43,9.

Gauja iepriecina ar niknu straumi, un kas mani izbrīna visvairāk – ar ūdeni „plānas” tējas krāsā. Pelēkajā dienā, iegremdējot airi vertikāli, skaidri redzama tā lāpsta. Tas priecē, jo Kurzemē patlaban tek gaišbrūnas kafijpiena konsistences straumes.

Uzairējam, bildējam, vērojam garāmslīdošās lauku mazpilsētas ainavas. Apkārt valda sestdienas miers, tikai dažviet mūs aprej apzinīgi suņi. Jaunpiebalgas centrā zem gājēju tiltiņa neliela mākslīgi veidota kāple, upe veļ vilnīti un laivās iešļakstas pa glāzei ūdens. Pāris strauju līkumu un skatam tieši priekšā atklājas Jaunpiebalgas muižas krogs – 110,5m gara klasiska 19.gs saimnieciska rakstura celtne. Skats ir iespaidīgs. Pieairējot tuvāk ieraugām laika zoba skartus reklāmplakātus, laukumā pie slitu sienas notiek sestdienas lupatu tirgus. Diemžēl tumšā laika dēļ neizdodas to visu nobildēt. Aiz centra tilta labajā krastā redzama Jaunpiebalgas muižas apbūve.

Muižas parkā iebūvēts varens šķelto akmeņu pagrabs – vēl viens amatnieku varējuma apliecinājums. Tālāk sākas Jaunpiebalgas nomale ar koptu privātmāju apbūvi. Slīdam garām koptiem mauriņiem, kas nolaideni saplūst ar ūdeni.

Upe ievijas mežā, Jaunpiebalgas apbūve paliek aiz muguras. Straume, kas visu laiku mūs naski nesa uz priekšu, tiek iespiesta šaurākā gultnē. Nelieli vilnīši un 90 grādu līkumi vairs nav retums. Krasti ap 1,5m augsti, nereti grants atsegumi, zem saknēm bebru un ūdru alas. Mūsu iztraucēts virs burbuļojošās straumes aizlido spilgti zils zivjudzenītis. Egļu un priežu audzes atdzīvina decembra ainavu. Upē daudz lielu akmeņu, dažviet izvairoties no tiem nākas krietni uzairēt. Šis meža posms ir īsts ūdenstūrista – atpūtnieka sapnis: neskarta daba, straume, ainavas, ērta izkāpšana pitstopiem.

Pie viena no brasliem evakuējam nosalušos bērnus, kuriem pakaļ atbrauc Inga. Pārējie atpūšamies, uzēdam, izstaipāmies. Ēriks izmēģina „Žizeli” (nezinātājiem – Žizele ir vienvietīga SitOnTop laiva), bet viņai tas diezko nepatīk – Ēriks tiek izpeldināts. Izsmejamies, apceļamies un dodamies tālāk.

Seko divas elegantas straujteces ar asiem līkumiem un iepeldam HESa uzpludinājumā. Krastu ainavas ir negaidīti majestātiskas – lielām eglēm apaugušas nogāzes. Lēnām sāk krēslot un vienlaicīgi ceļas vējš. Sāk līt kopā ar slapju sniegu. Labi, ka līdz „Mīlmaņiem” paliek mazāk kā kilometra airējums.

Nobeidzot laivojumu Ēriks pārtop peldētājā, bet uz bildēm pārtop par garu.

Finišā tiekam sagaidīti ar karstu saunu, ļoti garšīgām pusdienām, mājas vīnu (lai slavēta Māra mamma un Inga), omulīgu kamīnu un saturīgām sarunām. Vakars noslēdzas ar negribīgām, bet vētrainām atvadām, dažām Garšīgā inspirētām atklāsmēm un solījumiem atgriezties.

Gaujas posms Gaujasrēveļi – Velēna

2010. gada 11. maijs
Dalībnieki: Velga, Irina, Māris, Māris un Mārīte un Rolfs
Pieveiktā distance: 37km

Visu ziemu pēc mūsu pagājušā rudens laivojuma Jaunpiebalga – Gaujasrēveļi, mani urdīja vēlme nolaivot posmu no Gaujasrēveļiem līdz Velēnai, jo mieru nelika „Mīlmaņu” saimnieka Māra teiktais, ka Gauja lejpus Rankas HES ir "vēl foršāka", nekā posmā no Jaunpiebalgas. Intrigu vēl uzkurināja dažādos aprakstos, bukletos un referātos lasītie histēriski pasniegtie "fakti" par "...nepārtrauktiem bagarētiem posmiem... sagrautu ekosistēmu... Mēness ainavu... jaunuzceltiem mazajiem hesiem..." utt. Pagājušā rudens braucienā neko tādu nepamanījām, tāpēc cerēju "ekoloģisko katastrofu" ieraudzīt šopavasar, ievziedu laikā maija vidū. Neieraudzīju.

Varbūt šeit ir tieši vietā neliels skaidrojums hesu jautājumā. Manā priekšā ir Pirmās republikas Satiksmes ministrijas Šoseju un zemesceļu departamenta 1940. gadā izdotā Latvijas ceļu karte. Kartogrāfiskais materiāls šim izdevumam vākts no 1920. gada. Šajā kartē ir iekšā visi jau tajos gados esošie aizsprosti, dzirnavas un spēkstacijas. Un tagad saturieties – Pirmās republikas laikā to bija vēl vairāk nekā šobrīd! Jaunās turbīnas uz Gaujas tiek montētas uz jau esošiem aizsprostiem. Iztaujājot vietējos iedzīvotājus noskaidroju, ka, piem. Rankas HESa aizsprosts būvēts ap 1700ajiem gadiem. Bet, manuprāt, nav svarīgi, kad tie būvēti, svarīgi ir tas, ka tie jau tur ir ļooooti daudzus gadus. Pirmās republikas laikā Gaujas ceļotāji vilkuši koka laivas aizsprostiem pāri un te nu bijusi iespēja vietējiem puikām palīdzot tikt pie bonbongām. Skaidrojuma beigas :)

Šoreiz turam vārdu un ierodamies „Mīlmaņos”, kā solīts – pirmdienas vakarā. Tas nekas, ka līdz pusnaktij palikušas piecas minūtes. Nakts pirmo daļu pavadām saturīgās sarunās, bet otro tomēr atvēlam miegam. Rīts uzaust saulains un silts, paēdam sātīgas brokastis un ap 9.30 dodamies ceļā. Rankas papes fabrikas industriālā mantojuma ainava strauji paliek aiz muguras, garām paslīd „Ķelmēnu” maizes ceptuve (btw labākā Latvijas maize, cepta no pašaudzētiem un tīriem graudiem) un mēs iepeldam Variņu HES uzpludinājumā. Uzpludinājums nav garš un naski airējot esam klāt pie dambja. No aizsprosta paveras „Gaujas zinātāju” solītais skats uz „nepārtraukti bagarētās” upes posmu, kas izrādās straujš, taisns 178m (!) garš nogrieznis, kas mūsu 37km garajā ceļojumā tāds ir vienīgais. Aiz Variņu HES upes plūdums pieņemas spēkā, līkumu ārmalas kļūst aizvien stāvākas. Nākamais ir Gaujas HES arī ar nelielu uzpludinājumu pirms tā. Nemanot esam klāt arī pie Lācītes HES aizsprosta, pirms kura pat nepamanām uzpludinājumu. Pie Lācītēm iestiprināmies un dodamies tālāk, zinot, ka līdz Velēnai vairs nav aizsprostu. Aiz Lācītēm ir vairākas jaukas pārgāzītes, laivās iešļakstās pa glāzei ūdens. Apraksts par posmu līdz Velēnai varētu būt Māra G ne vienu reizi vien atkārtotie vārdi "nu 5 balles". Upe visā posmā ir strauja, tīra, ar granšainu dibenu. Ir gan 30m augsti stāvkrasti, gan smilšu kāpas, gan skujukoku meži, gan ievu pārlīkuši līči. Upe nekur nav "dīķis". Velēnas tiltu sasniedzam ap 17.00. Paālējamies krācītē zem tilta, man izdodas 5metrīgo Sambu nolikt sērfā, bet Māris G piekāpjas Velgas Jackson krīkerim un izpeldas. Ar smiekliem un aukstu alu te arī ceļojums beidzas.

Secinājums:

• Runas par hesu šausmām ir maigi izsakoties pārspīlētas. Nekur laivu nav jāvelk tālāk par 20m, aiz visiem hesiem upe ir braucama.

Īpaša pateicība „Mīlmaņiem” par jauko un sirsnīgo uzņemšanu un „Ķelmēniem”, bez kuru spēcinošās maizes šis ceļojums būtu ikdienišķāks, nekā tas bija.

Gauja – garākā Latvijas upe, laivojama 420 kilometru garumā. Augštecē strauja un interesanta, ūdenstūristu mazapmeklēta. Vidustecē Gauja plūst pa Latvijas un Igaunijas robežu, un ir vairāk makšķernieku, nekā ūdenstūristu iecienīta. Populārākais posms ir no Valmieras līdz Murjāņiem, kurā upe plūst pa plašu senleju. Klintis, smilšakmens atsegumi, straume un šajā posmā nozīmīgs skaits ūdenstūristu. Nakšņošana šeit ir tikai norādītās apmetņu vietās, kas vasarās rada problēmas. Skaistākais upes posms ir Amatas ieteka – Līgatnes pārceltuve, ko klusuma mīļotāji izvēlas laivojumam sezonas sākumā vai beigās, kad tajā nav milzīgās vasaras ūdenstūristu masas. Klusuma cienītājiem vasarā ieteicami ir Gaujas augšteces maršruti, kuru priekšrocība ir iespēja baudīt dabu, nevis konkurēt ar citiem apmetnes vietas „iekarošanā”, jo šajā posmā piedāvājam teicamu servisu – apmetņu vietas, pirtis, viesu namus, atpūtas kompleksu.

Jaunupe braucama vidējā un augstā ūdens līmenī

Viesu namā „Svētupes” (pie Svētupes) klientu rīcībā telts vietas, naktsmītnes un pirts.

Servisa cenas:

• Nakšņošana un ēdināšana bērniem līdz 3 gadiem par brīvu
• Nakšņošana un ēdināšana bērniem no 3 līdz 12 gadiem 50% atlaide

Upe ir strauja, taču bez sarežģītām virāžām vai piespiedēm. Ātrs un patīkams nobrauciens pavasaros augsta ūdenslīmeņa laikā, rudeņos vai pēc ilgstošiem lietus periodiem. Līdzīgi kā citās mazākās upēs, ir varbūtība, ka upi būs aizgāzuši bebri un izveidojušies dažādu sanesumu aizsprosti, taču 2008. gada rudenī upe bija labi izbraucama bez neviena apnesiena.

Laivot ieteicams sākot no Pāles vai Lauvām, laivot iespējams līdz Jaunupes kanālam, pa kuru var turpināt ceļu līdz Salacai, vai arī mēģināt izbraukt līdz Svētciemam, kur upe ieplūst Rīgas jūras līcī.

Pēc Jaunupes kanāla, kas mākslīgi izveidots 17. gs, Svētupe gan krietni šaurāka, jo aptuveni 2/3 no upes ūdens tiek nopludināts uz Salacu. Līdz ar to, Svētupe nemanāmi pāriet Jaunupē un ietek Salacā.

Ja vēlaties turpināt ceļu pa Svētupi (piem. maršruti: Pāle - Svētciems vai Jūra: Lauvas - Svētciems vai Jūra), sekojiet līdzi upes kreisā krasta pietekām un attekām.

Svētupes krastos ir smilšakmens atsegumi un vairāki citi apskates objekti.

Atpazīstamākais objekts ir Lībiešu upuralas.

Upes labajā krastā pie Kuiķules atrodas Metsepoles lībiešu nozīmīgākā kulta vieta, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastās 628 monētas un senlietas, alu sienās iegravētās senās maģiskās zīmes un visvecākais datētais ieraksts - 1664. Viena no garākām alām Latvijā. Galvenās ejas garums, ieskaitot visus nozarojumus - 47m, mazākās ejas – 19,5 m. Tiesa, neko dziļi alā ielīst neizdosies.

***

Svētupes grīva. Svētupes ietekai jūrā abi krasti apauguši ar niedrēm. Rudens pārlidojumu laikā te uzturas ļoti daudz putnu. Svētciema akmeņu saliņa- atrodas iepretī Svētciema Zaļkrastu mājām, jūrā ap 200 m no krasta. Tas ir aizsargājams ģeoloģisks objekts kopš 1962.g.

Kad ūdens līmenis zems, daži akmeņi ir redzami, parasti tie atrodas zem ūdens. Virsējo akmeņu diametrs ir 1-1,5 m. Saliņa veidojusies no jūrakmeņiem, ko ledus krāvumi un pavasara vētras sastūmuši valnī. Saliņa lēnām tuvojas krastam.

Viesu namā „Svētupes” (pie Svētupes) klientu rīcībā telts vietas, naktsmītnes un pirts.

Servisa cenas:

• Nakšņošana un ēdināšana bērniem līdz 3 gadiem par brīvu
• Nakšņošana un ēdināšana bērniem no 3 līdz 12 gadiem 50% atlaide

Viena no populārākajām un ainaviski skaistākajām ūdenstūrisma upēm Vidzemē. Salaca sākas no Burtnieku ezera un ietek Baltijas jūrā, Rīgas jūras līcī. Upes garums 96 km. Laivojama visā garumā līdz pat jūrai. Skaista daba gan upes augštecē, gan lejtecē.

Salaca iegrauzusies vidusdevona smilšakmeņos un kvartāra nogulumos. Posmi smilšakmenī paceļas 5 - 15 m augstumā un ir bagāti ar atsegumiem. Bieži šajos smilšakmeņos izveidojušās alas.

Smilšakmeņu atsegumi un alas ir nozīmīgi aizsargājami ģeoloģiskie objekti: Skaņais kalns, Bezdelīgu klintis un alas, Dzelveskalna atsegumi un alas, Silmaču iezis un alas, Gudzonu ala u. c.. Ielejas krasti noauguši ar egļu platlapju mežu, avoksnājos melnalkšņu audzes un liekņas, vietām sausieņu pļavas. Viskrāšņāka Salacas ieleja ir Mazsalacas apkārtnē, kur sākas upes klinšainie krasti un Skaņkalnes pagastā kā arī Vīķu – Staiceles un Rozēņu – Mērnieku posmā. Salacas krastos atrodas arī Lībiešu un Vīkšēnu pilskalns.

Tilts pār Salacu Vecatē

Krāšņi Salacas krasti ir arī Sarkano klinšu rajonā un lejpus tiem, arī pie Mērnieku krācēm upes lejtecē. Sausās vasarās ūdens paltākajās upes vietās var būt sekls, taču ir arī dziļi posmi.

Sarkanās (Pietraga) Klintis

Mērnieku krāces

Jaunupes ieteka Salacā netālu no Salacgrīvas

Tači pirms Salacgrīvas

Sākot no Mazsalacas sākas Salacas dabas kompleksais liegums. Parka teritorija visā pilnībā ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā un ietver Salacas upi no Mazsalacas līdz ietekai jūrā un abu krastu upes ieleju. Tas nozīmē, ka upes krastos, izņemot tam paredzētas vietas, nedrīkst kurināt ugunskurus un būvēt teltis.

tikai 2-vietīgas kanoe laivas

Nomas punkts „Aiviekstes laivas” piedāvā:

• pirti
• apmetņu vietas
• auto stāvvietu

Servisa cenas:

Aiviekste iztek no Lubāna un tās kopējais garums ir 114 km. Aiviekste ir viena no interesantākajām ūdens plūsmas ziņā upēm Latvijā. Upes gultnē sastopamais dolomīts veido slieksni, kas vienmēr traucējis upes padziļināšanos. Nelielais gultnes dziļums un kritums stipri ierobežo ūdens caurplūdību. Pavasara ūdens daudzums Aiviekstes augštecē vairākas reizes pārsniedz caurplūduma iespējas. Pagājušajā gadsimtā, kad Aiviekste nebija padziļināta un iztaisnota, augštecē pieplūstošie ūdeņi tecēja nevis uz Daugavu, bet atpakaļ uz Lubānu, kas radīja lielus plūdus.

Laivotājiem Aiviekste piemērota nobraucieniem visu sezonu, jo upē nav sarežģītu posmu, izņemot ūdeņiem bagātos pavasarus, kad applūdušas klānu pļavas veido vairāk nekā simts metru platu upi. Neuzmanīgākie laivotāji, noairējot no upes, var kādu laiku maldīties pa applūdušajām pļavām. Laivu braucienus var lieliski apvienot ar makšķerēšanu un putnu vērošanu, sevišķi pavasaros, kad pīles, gulbjus, zosis un dzērves var novērot lielos daudzumos. Makšķernieku vidū Aiviekste ir pazīstama ar samu lomiem.

tikai 2-vietīgas kanoe laivas

Nomas punkts „Aiviekstes laivas” piedāvā:

• pirti
• apmetņu vietas
• auto stāvvietu

Servisa cenas:

Pededze sākas Igaunijā un tās garums ir aptuveni 153 km. Pededze Latvijā ietek pie Kalnupes un dienvidrietumu virzienā tek uz Lubānas ieplaku. Pededze ūdenstūristiem ir pieejama visu sezonu. Pavasaros Pededzes augštecē asu izjūtu cienītāji var mēģināt laivot no Ponkuļu tilta, tiesa gan jārēķinās ar biežiem koku aizkritumiem un bebru aizsprostiem, taču šīs nelielās neērtības kompensē skaists krāču posms virs un lejup Viguļicas ietekas.

Upe ir ļoti ainaviska. Tajā ir daudz skaistu smilšu pludmaļu un ozolu gan krastā, gan ieskaloti upē, kas veido pāris koku sanesumus. Pededze ir diezgan bagāta ar zivju resursiem un ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ, lejtecē tā ir samērā maz cietusi no cilvēku radītā piesārņojuma un tur var sajust neskartās dabas burvību. Skaistākais un baudāmākais posms ūdenstūristiem vasarā ir no Litenes līdz Vikšņu tiltam.