„Jūras Laivu” ūdenstūristu apmetnes vieta „Avoti” (Rendā pie Abavas) saviem laivotājiem piedāvā:

Pakalpojumu izmaksas grupām, kurās ir vairāk par 20 personām, tiek noteiktas pēc vienošanās par pasūtījuma apjomu un plānotajām aktivitātēm.

Citu laivu iznomātāju klientiem servisa cenas reizināmas ar 2.

Abava pelnīti ir viena no ūdenstūristu visiecienītākajām Kurzemes upēm. Tradicionāli laivošanai izvēlas posmu Kandava – Ieteka Ventā – Nabas ezers (90km), sadalot to 2 vai 1 dienas maršrutos.
Pirmos 12km lejpus Kandavas upe plūst pa kārkliem aizaugušu zemieni un ir ļoti līkumaina.

Liela putnu un zivju bagātība, netrokšņainiem ceļotājiem iespējams vērot dabu tieši un nepastarpināti. Vēlāk upe, pārplūstot pār dolomīta plāksnēm veidoto Velnakmens braslu, ietek savā plašajā ielejā, ko, atmetot kautrīgumu, mēdz dēvēt par Kurzemes Šveici. Laivotāju skatam paveras iekopta mozaīkveida ainava ar dažādiem lauku apbūves elementiem tajā.

Turpmāko posmu līdz Sabilei upe plūst samērā strauji, vienīgi 5km pirms Rumbas tās plūdums kļūst izteikti miegains. Rumba ir jāapnes pa labo pusi, uzmanoties sabojāt laivas uz dolomīta asajām šķautnēm. Turpmākie 5 km līdz Veģu tiltam ir samērā straujš posms, apskates vērtas ir Sventes dzirnavu drupas Abavas labajā krastā tūlīt aiz Virbupes ietekas.

Sākot no Veģu tilta upes plūdums kļūst vienmērīgs, tikai retumis krastos redzamas mājas. Līkumos līdz 15m augstas smilšu kāpas, krastos bagātīga flora un fauna.

Pie Rendas upe kļūst pavisam rāma, līdz šo miegainību pilnībā pārtrauc Brasliņu brasls (4km lejpus Rendas tilta). Ainava izmainās pilnībā: upe kļūst akmeņaina un sekla, parādās biežas straujteces, līkumi atsedz smilšakmens un dolomīta klintis, no kurām gāžas avotiņi.

Upe plūst caur mežu, krastos aug lieli un veci koki, ļoti daudz meža dzīvnieku. 7km pirms ietekas Ventā Abavas kreisajā krastā slienas majestātiskā Muižarāju krauja (Galmicu klints) – ap 30m augsta smilšakmens siena. Pēdējo 5km posmu pirms Ventas upe paliek šaurāka, straujāka un dziļāka. Posms Renda – Nabas ezeri neapšaubāmi ir skaistākais un baudāmākais no Abavas maršrutiem.

• Nenakšņojiet Sabiles apkārtnē un apmetnē pie Abavas Rumbas. Situācija ar garnadžiem tur ir līdzīga kā pie Gaujas.
• Ņemiet līdz savus sadzīves atkritumus, ko maršruta beigās nodosiet jūsu laivu vedējam.
• Izvēlieties savu laivu braucienu veikt darbadienā. Uz upes būs krietni mazāk ļaužu.
• Nebaidieties laivot nesezonā. Posms Brasliņu brasls – Venta būs pieveicams 1 dienā un būs lieliska atpūta.
• Lai jūsu atpūtas laikā nebūtu jādomā par pasākuma loģistiku u.c. , izmantojiet "Avotu" pakalpojumus. Arī jūsu auto būs drošībā.

Nomas punkts „Mācītājmāja” (Rindas ciemā pie tilta) piedāvā:

Visbiežāk laivotais Irbes posms ir no Rindas tilta līdz jūrai. Šo ap 40km garo posmu nosacīti var iedalīt "Upe pirms Kāpām" un "Kāpu posms".

Tecējums līdz Stendei ir visai jestrs, dažādas dzīvības pilni krūmāji mijas ar baltalkšņu un melnalkšņu alejām, upe ir šaura, bet nav nepārvaramu šķēršļu. Ūdens dzidrs. Pēc labā krasta pietekas Stendes Rinda iegūst Irbes vārdu un līdz ar strauju līkumu pa kreisi upes plūdums strauji mazinās.

Daudz atteku un valku līdz pie Vičāku mājām upe iegriežas piejūras kāpu mežā. Seko līkumi ar skaistiem smilšu atsegumiem, daudz labu apmetņu vietu. Būtībā lielāko ceļojuma daļu laivotājs veic paralēli jūras krastam ar visai līdzīgām, bet neapnīkstoši skaistām ainavām. Pēc Ventspils - Kolkas ceļa tilta straume kļūst pavisam rāma.

Tomēr, neskatoties uz to, iesakām veikt atlikušos 6 km līdz jūrai, kas ir bagāti ar jūras ērgļu kolonijām un piekrastes zvejnieku apbūvi. Ņemot vērā, ka upe plūst ZA virzienā, vasaras valdošie vēji pūš laivotājiem no muguras. Ceļojumu jābeidz kempinga vietās upes labajā krastā tieši pie ietekas jūrā. Gaidot transportu var pabaudīt jūras viļņus un gūt priekšstatu par laivošanu jūrā.

Nomas punkts „Stradži” (pie Ēdoles – Tērandes ceļa tilta) piedāvā:

Garām kombainiem, garām stārķu ēdelīgajai graciozitātei, garām tukšām autobusu pieturām, zem planējošo vanagu zilajām debesīm, garām saules un tūristu nogurdinātajai Ventas rumbai, caur snaudošo Kuldīgu, pār Īvandes zaļajiem pakalniem, garām jaunu elpu ieguvušajai Ēdoles pilij, garām ceriņos ieaugušiem manteļskursteņiem, garām vīriem ar kaparkrāsas sejām un alu skatienā, pār Jūras Senkrastu, atstājot aiz sevis putekļu vērpetes, mēs braucam uz Tērandi, lai laivotu Užavas skaistāko posmu līdz Sises tiltam. Esam tikai 3jatā : Beāte, Kaspijs un es.

Kā nepieciešamie līdzbraucēji manā laivā ir velosipēdi atpakaļceļam un Husqvarna (kas vēlāk stingri vien pabojāja šī senākā zviedru ieročšujmašīnzāģu ražotāja labo vārdu). Pūš neliels vējiņš, dunduri vēl nav atklājuši mūsu esamību, pacilātā gaisotnē kāpjam laivās un ļaujamies straumei. Pirmās piecpadsmit minūtes paiet klusi sēžot un vērojot zemūdens pasauli.

Dzidrajā ūdenī lēni lokās zāles, šur tur aizskrien pa raudu bariņam, virs raupjo smilšu sērēm tusē grunduļu bari. Lai gan saprotam, ka mūsu laivojamais posms ir tikai ap 10km garš, tomēr, kā jau Latvijas upes laivojuši ļautiņi, ķeramies pie airiem. Krastos zied baldriāni un kautkādas lielas dzeltenas lauku puķes, kuru nosaukumu nezinām. Ik pa brīdim ciešas niedru audzes, kurās kūsā dzīvība, brēkā, dzied, sten, ķērkā un čabinās neredzami putni. Mums pa priekšu plivinās sīlis bezjēdzīgā apzinīgumā ziņodams par mūsu tuvošanos, tomēr redzams, ka zvēriem un putniem tas ir pie... .

Šur tur balt/melnalkšņu krastos govis, nākdamas padzerties, ierīkojušas pamatīgas takas un mauriņus. Nemanot upe ievijas mežā, dabas trokšņu radītais ļembasts kļūst vēl skaļāks un priekšā pirmais šķērslis. Pār upi nolīcis alksnis, zem kura var mierīgi izbraukt, tomēr mēs nolemjam to apzāģēt. Ar airi pamērot dziļumu, izrādas, ka tas ir pāri metram. Neko darīt, lecu siltajā ūdenī un darbinu brīnumzāģi. Dodamies tālāk.

Pār upi nolīkušie koki un krastos jaukto koku mežs veido ēnainu aleju. Karstums atkāpjas, bet dunduri ne. Tomēr Offiņš dara savu un mēs odoši, bet netraucēti dodamies tālāk zaļajā krēslā. Upes gultni klāj lielāki un mazāki akmeņi, ūdenszāles pazūd un upe sāk izskatīties ļoti forelīga.
Saules pieliets līkums un aiz tā pirmais nopietnais šķērslis: pāri straumei pārkritis liels alksnis, kura zaros saķērušās dažādas sanesas. Dūšīgi pastrādājam ar zāģi izveidojot pietiekami platus vārtus pat pūslim.

Neskatoties uz nemitīgo piezāģēšanu un sanesu likvidēšanu virzamies uz priekšu ātri un kreisajā krastā ieraugām civilizācijas liecinieku: varenu mieralaika kūtspakaļu. Turpat blakus aug žuburaina kļava un skatam atklājas trošu tiltiņš.

Vieta ir fascinējoša un mēs stājam malā. Blakus akmeņiem upē iestiepjas zilā māla atsegumi, Beāte un Kaspijs nekavējoties ķeras pie ķinķēziņu lipināšanas. Uz akmeņiem sēžot kāds makšķerējis, un, laiku īsinot, sērīgā optimismā radījis mazo tēlniecības formu: krāniņu ar visiem pautiem. Izpriecājamies par šo autenstisko estētiku un laižam tālāk.

Upe praktiski visur braucama, tomēr šur tur apzāģējam pa koka galotnei, līdz atduramies pamatīgā sastrēgumā.

Pavasara ūdeņos upē ieskalota vesela alkšņu rinda, pilnībā nosprostojot tās tecējumu. Piedevām ūdens man līdz krūtīm, strādāt baigi neērti. Daļu sanesumu izvelku krastā, kur tos nostiprina Kaspijs, Beāte tur laivu manā tuvumā, lai būtu kur pieķerties, kad nosprostojums sāks kustēties. Šajā brīdī mūs pieviļ Husqvarna. Iestājas klusums, es rāpjos krastā, lai saprastu, kas (ne)notiek. Protams, tā arī nesaprotu - zāģis klusē.

Nekas cits neatliek, kā izvākt maksimāli daudz sanesu un braukt tālāk. Šī tad arī palika vienīgā vieta, kur laivotājiem piebraucot jāizkāpj uz alkšņiem, jāpārvelk laiva pāri, jāiesēžas un jālaivo tālāk.

Diezgan strauji mežs atkāpjas, upe sašaurinās un mēs gar vecā tilta pāļiem neairējot ienesamies Sisē - valdzinošā senā apdzīvotā vietā ar dažiem iedzīvotājiem, aizaugušu kapsētu, pamestām mājām, izļodzījušos dzelzsbetona tiltu.

Šeit ir mūsu laivojuma finišs, kur atstājam Beāti sauļojamies, bet paši ar velosipēdiem dodamies uz Tērandi pēc busiņa.

Kopā tika veikti apm 10km, zāģēts un tīrīts, starts 11.30, finišs 16.00.

• Užava laivojama visu sezonu, pat ļoti zemā ūdenī upe reti kur seklāka par 30cm;
• laivas jāizvēlas polietilēna;
• ieteicamas nelielas airēšanas iemaņas, ir vietas, kur jānodarbojas ar slaloma airēšanu;
• ieteicams laivot labu draugu kompānijā, kam savstarpēja palīdzība ir pašsaprotama;
• laivojot vasarā nav jāaizmirst pretodu līdzekļi;
• straume ir nepārtraukta, tādēļ, ieplānojot 2 dienu laivojumu
• līdz jūrai (40km), nevajag aizrauties ar airēšanu - nonāksiet finišā pirmās dienas beigās.

Nomas punkts „Pāvilosta” piedāvā: jahtkluba „Pāvilosta Marina” pakalpojumus – www.pavilostamarina.lv

Tebra - aizmirstā upe

Kā vēsta teika, Tebras krastā bijušas dzirnavas, kurās dzīvojis melderis Tebrs. Melderim bijušas divas meitas, kuras gājušas peldēties upē. Kādu reizi upe dzelmē ierāvusi Tebra jaunāko meitu. No tā laika upe, glabājot meldera sāpes par bojā gājušo meitu, ieguvusi nosaukumu Tebra.

Ticēt leģendai par melderi Tebru vai nē ir jūsu darīšana :)
Bet, ja nopietni, vai sliktās satiksmes, vai nu lielā attāluma no Rīgas dēļ omulīgā Tebra nekad nav bijusi pat Latvijas laivojamo upju "Top20".

Aqua Incognita iesaka Tebru posmā Sarkanvalku kapi – Pāvilosta, ko var turpināt nākamajā dienā dodoties pa jūru uz Labragu Ventspils virzienā, vai Ziemupi Liepājas virzienā vai mierīgam divu dienu maršrutam.

Maršruta pirmajā posmā ir izteikta straume un regulāras straujteces, zemi dolomīta un smilšakmens atsegumi, savukārt pie Kalnenieku mājām atrodošais Baltijas jūras senkrasts aptur upes plūdumu un pēdējos deviņus kilometrus līdz jūrai tā ir pavisam rāma. 6 km pirms jūras Tebra satek ar Durbi un kļūst par Saku. Jau pavisam drīz sastopaties ar Pāvilostai raksturīgo mazās ostas šarmu.

Tebra ir mazapdzīvota, krastos nav (!) ūdenstūristu apmetņu vietu, sastopama bagātīga flora un fauna, maršruta vidus posmā grandioza dzirnavu kompleksa drupas. 2005. gada rudens ekspedīcijai nācās veikt vienu sastrēgušu koku apnesienu upes lejtecē, netālu no satekas ar Durbi.

• Pievērsiet īpašu uzmanību atkritumu savākšanai – Tebra ir viena no retajām tīrajām Latvijas laivojamajām upēm.
• Uzmanieties no nēģu mednieku upē sadzītajiem armatūras stieņiem.
• Nepārvērtējiet savas spējas rāpaļājot pa dzirnavu drupām.
• Iespēja apmeklēt krogu "Āķagals" Pāvilostā ceļojuma afterparty ietvaros

Nomas punkts „Pāvilosta” piedāvā: jahtkluba „Pāvilosta Marina” pakalpojumus – www.pavilostamarina.lv

Durbe ir skaista līkumota upe ar noturīgu straumi. Ceļojumu var sākt Cīravā - teiksmām apvītā pilsētiņā, kuras vārds rakstos pirmo reizi minēts jau 1253. gadā. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Cīrava bijusi apdzīvota jau 6. gs. pirms Kristus. Interesanti, ka vārds „cīrava” kuršu valodā apzīmē līkumu, strauju virziena maiņu, par kuru pārbagātību rūpējas Durbes upe. Iebraucot Cīravā no Aizputes, ceļš vijas caur garu liepu aleju. Diemžēl, centrā atklājas bēdīgs skats uz pili, kuras pirmā stāva logi aizsegti ar pie rokas esošiem materiāliem. Iepretim pilij vareni zirgu staļļi un ratnīca, kuru labākie laiki arī diemžēl ir garām. Interesantākais objekts pils saimnieciskajā apbūvē ir labi saglabājušās 1881. gadā būvētās ūdensdzirnavas, kas iekļautas Latvijas izcilāko industriālā mantojuma objektu sarakstā.

Laivā var sēsties iepretim baznīcai un, izbraucot caur veca tilta monumentāliem akmens balstiem, upe nes caur Cīravas nomales apbūvi. Ļoti drīz aiz muguras paliek pēdējās mājas un skatam atklājas Latvijas upju tradicionālā ainava: lapu kokiem noauguši krasti, uz augstākajām līkumu ārmalām augoši ozoli, liepas, oši un smilšainas gravas.

Aiz līkuma pirmais pārsteigums: paštaisīts tilts pār upi, kura pamatā izmantota veca smagās mašīnas piekabe. Pa apakšu neizbrauksi, pa augšu nepārkāpsi, nākas celties krastā un vilkt laivu apkārt. Krasti kļūst augstāki un stāvāki, parādās salā lūzušu plienakmeņu atsegumi. Krastus kopā notur ievu sakņu vijumi, tomēr arī tie nav spējuši turēties pretī pavasara straujajiem ūdeņiem, kas, līkumu ārmalas noskalojot, pievārējuši pat varenus ozolus, kuri, krastam noslīdot, sagāzušies upē. Tur šie milzeņi gulēs gadsimtiem ilgi, lēnām apaugot ar ūdenszālēm un mainot upes tecējumu. Viens šāds opaps nogāzies nesen un tā ķeburainajos zaros jau saķērušies palu nestie koki. Jau pēc dažiem līkumiem nākamais pārsteigums: kārtīgs betona tilts nekurienes vidū. Objekts liekas tik interesants tādēļ, ka nevar saprast, kam šis tilts kalpojis. Ceļš pie tā nepienāk un neviens to nelieto. Tālumā redzama varena veco laiku apbūve. Iespējams, ka tilts pieskaitāms pie padomju militārā mantojuma.

Šur tur pavīd pa viensētai, dažas glīti iekoptas, upes straume ir vienmērīgi ātra, un tad upe pēkšņi ievijas skaistā mežā. Nekur nemana cilvēku klātbūtni, upes krastos slienas sirmas egles un vareni oši. Upe līkumojot iegrauzusies smilšakmens krastos, kas noauguši ar mazām mūžzaļām lapiņām. Ūdens virsma nekur nav mierīga – straumes ņirba redzama gan ap akmeņiem, gan vijoties ap nogrimušu milzeņu stumbriem, gan uz nelielām straujtecēm. Tieši šeit, it kā necilajā, dižo krasta ainavu cienītāju reti brauktajā Durbē, var redzēt to, par ko stāsta Latvijas tūrisma attīstītāji: neskarto dabu un klusa miera pilnas ainavas no kurām neatskan suņu rejas un nekūp skursteņi. Tieši šeit ceļotājs sajūtas "tur ārā".

Pēc varenā meža posma seko klajums ar klasisku meandrētu tecējumu, kas atgādina Abavu lejpus Kandavas, kur līkumu cilpas teju skar cita citu. Tuvojas Upsēdes tilts.

Upe pietuvojas Liepājas - Ventspils šosejai un visu turpmāko ceļu ik pa brīdim dzirdama mašīnu rūkoņa, kas gan nemazina straumes ātrumu. Straume ir konstanti vienmērīga gandrīz līdz satekai ar Tebru. Tik neskartas ainavas, kā meža posmā vairs neatkārtojas, tomēr upe ir krietni interesantāka par dažiem tradicionāli iecienītajiem ūdenstūristu maršrutiem. Ainaviski skaistākā upe ir no Cīravas līdz Upsēdes tiltam (10 km), bet arī posms līdz Tebrai neliks vilties.

• Durbe labi laivojama arī sausā vasarā, jo pat ļoti zemā ūdenī upe reti kur seklāka par 30 cm. Tomēr ieteicams ceļojumu ieplānot aprīlī, maijā vai jūnijā, jo sākot ar jūliju vērojama pastiprināta ūdenszāļu augšana.
• Pavasarī no upes tiek izvākti lielākie koku sanesumi, kas ievērojami atvieglo jūsu ceļojumu.
• Ieteicams izvēlēties triecienizturīgas polietilēna laivas, jo tās nebaidās no zemūdens akmeņiem un koku sanesumiem.
• Upe teicama ceļošanai gan ar bērniem, gan labu draugu kompānijā, jo interesanti ir visiem.
• Arī šim pasākumam nav jāaizmirst pretodu līdzekļi!

Nomas punkts „Ventas” (pie Skrundas robežas) piedāvā:

Venta ierindojama to upju kategorijā, kuras braucamas lielā draugu kompānijā vai makšķerēšanas dēļ. Populārākais posms: Lietuvas robeža (Ezere vai Kalni) - Skrunda.

Ja esat iecerējuši startēt Ezerē un airēt līdz Ventai pa Vadaksti, tad ieteicams painteresēties par ūdens līmeņiem Kurzemē, jo vasaras sezonā Vadakstē līmenis ir stipri zems. Ja esat ierobežoti laikā nedēļas nogales ietvaros, iesakām izvēlēties 33 km garo maršrutu Nīgrande - Skrunda.

Upe vijas caur mežainu ieleju, ūdens dzidrs, dibens pārsvarā akmeņains, labas apmetņu vietas, sevišķi pie mazu foreļupju ietekām. Pa brīdim redzami kaļķakmens atsegumi.

Pie Lēnu baznīcas straumes ātrums sarūk, upe iegūst to rāmo plūdumu, kas turpinās līdz pat Rumbai Kuldīgā.