Jūras laivas | Kanoe laivu noma

Uz Tebras laivojuma sākumu – Apriķiem var aizbraukt divējādi: Kuldīgā nogriežoties Aizputes virzienā un no Aizputes pils pagrieziena doties uz Apriķiem, vai arī mest nelielu loku caur Īvandi, Ēdoli, Alsungu un Jūrkalni. Es parasti izvēlos garāko ceļu, jo, lai gan arī īsākajam nav ne vainas, bet garākais ir gleznaināks un ceļošanas prieka pilnāks. Muižas, pilis, vecum vecas baznīcas, pakalni un foreļupes, gan pirmatnēji, gan zāģa skarti meži, jau lēnām aizmirstībā grimstošas un mazāk redzamas bijušo kolhozu celtnes, lekni tīrumi un beidzot jūra! Kuldīga – Pāvilosta ir viens no baudāmākajiem Kurzemes ceļu posmiem un ir to nieka 25 km līkuma vērts. Savukārt no Pāvilostas uz Apriķiem ved kluss un mierīgs zemesceļš, kurā ik pa brīdim skatienam atsedzas Pirmās Brīvvalsts laiku aizgājušās godības paliekas. Diemžēl, visur jūtamas arī PSRS pierobežas gadu sekas.

Šovasar izvēlamies sākt savu ceļojumu no Sarkanvalka. Tā ir lēzena meža grava, kas līdzenajā apvidū iezīmē senās Litorīnas jūras krastu un atrodas 10 km no Apriķiem pa upi uz leju. Tā var iegūst laiku, jo Tebra līdz Sarkanvalkam ir lēna.

Tebras straume paņem jau pēc pārsimts metriem - upes plūdums pieņemas spēkā, ūdenī parādās virmojums un sīkas pārgāznītes. Krasti šajā posmā ir stāvi, ap 10 metru augsti, noauguši ar varenu mežu. Dzīvās radības putnu, neredzamu sīku dzīvnieciņu un redzamu zivju izskatā plivinās, brakšķinās un šakstinās virs, apkārt un zem laivas.

Senais jūras krasts, kurā Tebra izgrauzusi savu ceļu, ir ģeoloģiski daudzveidīgs. Ir gan smilšu, gan pat viena grants kāpa, dolomīta atsegumi un dolomīta plākšņu brasls, zilā un pelēkā māla krasti un straujā ūdens veidoti dubultie upes dibeni. Tomēr šajā 17 km garajā posmā līdz Tauriņu māju tiltam, upes dziļums reti kur pārsniedz 2 metrus. Krasti ir mazapdzīvoti, gar upi nav tradicionālo makšķernieku taku. Visi laivotāji/spiningotāji stāsta par ievērojamiem asaru un sapalu lomiem, kam jāpiekrīt, jo arī mēs sava brauciena laikā redzam ļoti daudz zivju un to lēcienu. Pa ceļam apbrīnojam iespaidīgu hidrotehnisko būvju paliekas, un cik noprotams, savā laikā Tebras plūdumu aizšķērsojušas slūžas, no kurām daļa upes straumes pa kanālu novadīta uz varenām dzirnavām. Līdz Tauriņu māju tiltam Tebra dāvina straumes neizlutinātajiem Latvijas laivotājiem vienmērīgu un ātru plūdumu.

Tebras mainīgā daba pārsteidz ceļotājus, kuri laivo šo upi pirmo reizi. Es turpinu ceļu, zinot, ka tūliņ straume beigsies un nelielā, žiglā Tebra, kā uz burvja mājienu kļūs par platu, dziļu un nesteidzīgu upi, līdz satiksies ar savu māsu Durbi, lai tad jau abas kopā dotos līdz Jūrai. Nav ko slēpt, pieci lēni kilometri ir jānoairē, bet mierinājumam ir ziņa, ka upe savā mainīgumā ir konsekventa līdz galam - Tebrai satekot ar Durbi mainās gan ainava, gan upes nosaukums – tagad uz jūru plūst Saka.

Saka ir majestātiski krāšņa, sulīgais krastu zaļums atspoguļojas upē, kas vijas plašiem līkumiem, ūdens ir dziļš un rāms. Krastu ainavu rotā senas ēkas, tilti, tiltu drupas, kuģīši un laivas. Jocīgi koka ledus lauži, kuru tērauda loksnēm apsistās baļķu ribas slienas abos krastos un joprojām sargā nu jau gadiem neesošo koka dzelzceļa tiltu. Caur vareniem ošiem redzamas Pāvilostas muižas ēkas, apdrupuši cepļu dūmeņi un muižas parks ar pamestām, laika un ūdens sagrauztām promenādes piestātnes kāpnēm, kas sagaida laivotājus Pāvilostas pievārtē. Industriālā mantojuma šarms apvienojumā ar Piejūras zemienes izšķērdīgo dabas krāšņumu veido vienu no Latvijas upju skaistākajām ainavām. Pāvilostas apbūve sākas aiz gājēju tiltiņa. Laivas, laiviņas, kuģi un kuģīši, mājiņas uz ūdens, steķi un pilsētiņas skaņas un tad jau Pāvilostas jahtu piestātne un jūra.