|
 Gads iesākās skaisti – kārtīgs sals aizvilka ciet ūdeņus un likvidēja dubļus. Pūta spēcīgs austrenis un naktīs temperatūra nokritās līdz -15 grādiem. Debesis bija tik skaidras, ka naktīs labi varēja saskatīt Piena Ceļu, bet dienās pat Saule likās auksta. Ziemeļu skarbums beidzot bija atgriezies un sirds sajuta vēlmi doties džoiraidā pa tuvāko apkārtni.
 Izbraukuši krustu šķērsu tuvākos silus, nonākam līdz Zilonim. Skats iespaidīgs – ezers aizsalis kā spogulis, bet spēcīgais vējš dzenā sīkas pārsliņu vērpetes. Uzkāpjam uz ledus, kas ir tik caurspīdīgs, ka nenociešamies un liekamies garšļaukus uz tā, lai blenztu zemūdens pasaulē. Mārtiņš un Kaspijs dodas tālāk skarbajā pirmatnībā, slidinoties un izpildot bodīsledžinga (ieskrieties, nomesties uz vēdera, izplest rokas un slīdēt) elementus. Visā šajā jautrībā dzimst ideja par ledusburāšanu. Fiksi savācamies un dodamies pēc rīkiem.
 Izvēle krīt uz Loko – sērfojamo sotu ar salīdzinoši gludu apakšu un trīs ķīļveida virsmām, kas nesasalušā ūdenī padara šo laivu nepārspējamu lielos viļņos. Uz sasalušā ezera šie trīs ķīļi pārvēršas par sliecēm. Uzstādam vienkāršu buru iesēdinām laivā Kaspiju un gaidām vēju. Ledainais vējš nāk ieslīpi pāri ezeram, mums jāizvēlas trajektorija pa tā diagonāli. Pēkšņi nāk pūtiens, mēs ar Mārtiņu vieglītēm iestumjam laivu un Kaspijs cildenā vientulībā aizbrauc uz pretējā krasta pusi. Ātrums varētu būt ap 10km/h un laiva slīd vienmērīgi.
Neilgi pirms atduršanās krasta meldros pēkšņi laivas ātrums strauji pieaug un nu jau Kaspijs nesas paralēli krastam 5 metru attālumā no tā. Kad jamais jau sarucis par mazu punktiņu, redzam, ka no šī punktiņa atdalās cits mazs punktiņš. Viennozīmīgi Kaspijs ir izlecis no laivas. Viss beidzas laimīgi, Kaspijs stāsta, ka pieaugot ātrumam sapratis, ka nespēj pastūrēt un nav gribējis, ka laiva kopā ar viņu ietriecas krastā. Saudzējot laivu no trieciena tad arī lecis ārā.
 Veicam vēl dažus braucienus ar Loko un tad piemontējam buru antīkām koka ragaviņām ar dzelzs sliecēm. Ragaviņas un Kaspiju vējš nes vēl ātrāk, pat Mārtiņš neiztur, neizmēģinājis vēja spēku. Secinājums viens: ledus burāšana ir iespējama arī ar nepiemērotākām laivām un ragaviņām. Ja mums būtu lielākas platības bura, tad ātrumi un iespējas būtu pavisam citi. Braucot mājās izgudrojam, ka visvienkāršāk un lētāk ir izmantot zaļos pītos saimniecības pārklājus kā buras, ko stiprina pie primitīviem koka rāmjiem. Vienīgi žēl, ka šāds kailsals ar izcilu ledu ir biežākais reizi 3 gados.
    |
