Jūras laivas | Kanoe laivu noma

"Paklau, bet tad šitas ir cieši jāsarunā", saka Viktors, nopietni raudzīdamies man acīs. Esam devušies klasiskā, bet tāpēc ne mazāk jaukā braucienā ar "Svīri" pa Lielupi un Līci, un es, rietošās saules, spirgtā vēja un reidā stāvošo kuģu iedvesmots, biju ieminējies, ka būtu neslikti šovasar izbrīvēt laiku burājumam uz Roņu salu. Māris, Signe, Jānis, Agate un Mārtiņš no Saules Nogurdinātajiem acumirklī pārtop par Ļoti Ieinteresētām Personām un atpakaļceļa vairs nav. Savstarpēji komunicējot izdarām visgrūtāko: izbrīvējam brīvas divas dienas jūlijā - tiek panākta vienošanās par 4.jūliju, kā izbraukšanas datumu, ar norunu, ka satiekamies 24.00 Lielupes jahtklubā. Žēl, ka Krišs vēl nav atgriezies no džipu ceļojuma Krievijā, un pēdējā mirklī "nolūzt" Katrīna ar Sabīni.

Mana kanoe "virpa" Rendā beidzas tikai ap 22.00 un lieliskas vakara varavīksnes loka pavadīts dodos uz Jūrmalu. Pa ceļam līst, kas mazliet mazina entuziasmu, taču pie Jāņa Mellužos jau ir gluži skaidrs, un ierodoties jahtklubā garastāvoklis ir manāmi uzlabojies. "Snorke" pietauvota pašā maliņā, Kaspijs visu dienu bija to kārtojis un pārbaudījis takelāžu. No "Svīres" atskan inteliģentu svinību troksnis, un ielūkojoties kajītes lūkā, mēs ieraugām pārējos ceļojuma dalībniekus sasēdušus ap galdu "plānošanas sapulces" pilnbriedā, zeltainas gaismas un aicinošas viskija smaržas apdvestus. Vīri spriež, plāno, plātās ar rokām, stāsta, baksta viens otram krūtīs un smejas, "Svīres" kajīte ir pārvērtusies par īstas brīvības un sapņu piepildījuma salu. Lai gan vakars solās izvērsties gana jauks un vētrains, tomēr laicīgi dodamies gulēt. Iekārtojos "Snorkē" (starp citu, visas naktis pavadīju mūsu mazajā laivā un tik labi nebiju gulējis jau sen), pārmiju dažus vārdus ar Kaspiju, nolieku galvu uz spilvena un tajā brīdī mani modina Mārtiņš. Esam nogulējuši 4 stundas, taču laiks kaut kā pagaisa. Piedzīvojuma gaidas nodrošina nepieciešamo adrenalīna līmeni asinīs un ap 4.30 mēs ar Kaspiju jau esam izbraukuši "Snorki" Lielupē. Bez īpašas nožēlas sakām ardievas Lielupes jahtklubam, kur laiks un attieksme pret burātājiem šķiet sastingusi 1983. gada līmenī. Nevaru nociesties neveltījis dažus skarbus vārdus šī, kādreiz tik slavenā, jahtkluba īpašniekiem, kuri šķiet nesaprot, ka laiks iet uz priekšu un ir normāli brīvās konkurences apstākļi, kuriem Lielupes jahtklubs vairs nespēj (un, šķiet, arī nevēlas) turēt līdz.

Lielupē iestājas kārtīgs rīta bezvējš un "Snorkei" nākas pieņemt dzeltenā gala piedāvājumu un tapt vilktai. "Svīres" motoram omulīgi pukšķinot, Signei rosoties pa ķēķi, Mārtiņam malkojot pirmo alu (pusseši no rīta ir labākais laiks pirmajam alum), pārējiem baudot ausmas burvību, sasniedzam Lielupes grīvu. Pēc pāris stundām no Rīgas silueta redzama vien mirāža: dižceltnes un skaistumēkas Saules akmens, Skābbarības tornis, Televīzijas spice un daži Jūrmalas torņi karājas gaisā, garaiņi no strauji sasilstošās jūras tricinās to pakājēs, aizsedzot tās skatam. Turpmākais ceļš līdz Roņu salai paiet nemanot. Kaspijs kārtīgi izguļas, Signe peldoties tiek atstāta kaijām par nosēšanās laukumu, bet vēlāk izglābta, par ko pateicībā izsniedz kuģu apkalpēm papildporcijas. Vērojam kuģus un apvārsni, cenšoties ieraudzīt Apsolīto Zemi, līdz vēja pusē ieraugām divus stabus, kas tuvāk piebraucot izrādās vēja ģeneratori. Dramatiskam saulrietam izgaismojot debesis, tuvojamies Roņu salai. Meklējam bojas, kas norāda jahtu ceļu drošai ieiešanai ostā un jau satumstot sasniedzam molu galus. "Svīre" jau ir pietauvojusies un strauji sabiezējušajā krēslā mēs ar Kaspiju ieraugām pa molu skrejošu stāvu, kas skaidrā latviešu valodā sauc: "Eu, nebrauciet tik ātri!" Pagūstu nodomāt – vot tas gan ir idiņš, mēs jau tāpat knapi velkamies, bet tad Kaspijs lej gaismu pār situāciju teikdams: "Tas tak Jancex!" Mazliet pabrīnāmies un turpinām ceļu līdz sākas salūts. Nospriežam, ka salūts Ringsu ostā ir parasta lieta, papriecājmies par to, kamēr mums, aunapierēm, pielec, ka tas ir par godu "Snorkei". Lielais Paldies par šo sagaidīšanu, esam gana aizkustināti!

No rīta pamostoties dzirdu, kā vējš gauduļo vantīs. Tā ir viena no jaukākajām skaņām, jo molu aizvilnī "Snorke" nemaz nešūpojas, var droši ierušināties atpakaļ guļammaisā un krākt tālāk. Tomēr rīts galu galā pienāk, un skatam paveras Ringsu osta visā tās krāšņumā. (Atkāpe: Ringsu osta ir izcils ziemeļnieku funkcionālā dizaina paraugs. Dušās vajadzētu rīkot dizaina studentu seminārus). "Snorki" smaidot fotografē dīkdieņi, tūristi un jahtu apkalpju locekļi. Skats komisks: par mums mazāki ir tikai divi uz steķiem pamesti Optimisti. Nokārtojam formalitātes ostas kantorī, iekožam un plānojam atceļu. Vējš pieņemas spēkā un uz pēcpusdienu tiek solīti 13m/s. "Snorkei" nav ne ķīļa, ne arī kāda cita balasta un solītā svaigā brīze man liek kļūt domīgam. Nolemjam startēt 12.00 ar mērķi pēcpusdienā sasniegt Mērsraga ostu, bet līdz tam laikam apskatīt salu. Ekskursijai atliek divas stundas, tādēļ sēžamies uz ostā atrastiem velosipēdiem un dodamies Iekšzemē. Roņu salas aprakstu ir tik daudz un dažādu, ka nepakavēšos pie "obligāti jāredz" kategorijas objektiem, bet centīšos ietērpt vārdos to fīlu, kas pārņem šajā pēdējā Nezaudētajā Paradīzē Ziemeļeiropā. Aizsteidzoties notikumiem priekšā atzīšos, ka Roņu salas bākas uzrauga darbs man personīgi šķiet pats iekārojamākais piedāvājums kāds man varētu tikt izteikts.

Minoties ārā no ostas teritorijas iepriecē zālēs ieaudzis busiņš, kas liecina par salinieku smalko humora izjūtu: tā sānus rotā ekscentrisks uzraksts Ruhnu Ekspress. Skan vareni salai ar 3km cietā seguma ceļu. Aiz līkuma apstājamies pie nākamās jaukās zīmes: "Pa ceļu jahtām vārdā "Lily" braukt aizliegts". Aiz nākamā līkuma jāpakasa kaķis un jāpasaka igauņu meitenei "Tere!". Garām aizbrauc 4x4 mašīna, kuras vilktajā piekabē sēž salinieki. Priecīgi samājamies un minamies tālāk. Centrā, pie veikala, gaumīga saules/lietussarga pavēnī ostas komandors kopā ar citiem vēja un dzīves patinētiem vīriem malko alu un par kaut ko skaļi smej. Mārtiņš nopērk Ruhnu delikateses: saulē vītinātus sīgas gabaliņus, kas piesūcināti ar sāli un baismīga paskata Rock alu, kurš garšo kā jebkurš Pilzenes Parastais. Šajā mirklī izdarām kļūdu, jo nepaskatāmies, ka veikals strādā tikai līdz 11.00 dienā. Atceļā alus beidzies, bet veikals jau ciet. Garām aizducina baismīga paskata džips, kuru ieraugot šķiet, ka tas mēģinājis sasniegt Kontinentu braucot pa jūras dibenu, bet pusceļā pagriezis atpakaļ. Tā piekabē grab veci gludekļi, šujmašīnas, lodāmuri, lizes, ķelles, svari un tamlīdzīgas grabažas, kuras tiks piedāvātas prāmju pasažieriem un lepno jahtu apkalpēm apmaiņai pret eiro asignācijām. Aiz Baznīcu Kalna ceļš kļūst par parastu meža ceļu un mēs minamies pa sev pierastām ainavām: skujkoki, lapu koki, gadās pa slīkšņai. Ruhnu nav Sāremā skarbuma. Salas otrā galā ceļš pazūd un mēs liekam velosipēdiem trūkties, braucot pa dangainu un knapi saredzamu taku, kas vijas gar melnalkšņiem noaugušu piekrasti. Taka atkal kļūst par meža ceļu. Vientuļnieka būdiņas drupas, tālāk necila piemiņas zīme bojāgājušiem zvejniekiem, izgatavota no koka motorlaivas pakaļgala. Jūras krasts lēzens, apaudzis ar niedrēm un melnalkšņiem. Pie bākas (smieklīgi kroplīga celtne, kas neko neliecina par Eifeļa krietni labāko sniegumu Parīzē) zālēs ieaudzis milzu kabeļa rullis, alumīnijs tur droši uz pusotru tonnu, metālvācēju sapnis (dažādu metālu un nokalpojušas tehnikas šeit ir tik daudz, ka Liepājas Metalurgu varētu darbināt vismaz nedēļu). Pie saimniecībām šur tur "For Sale" zīmes, bet pa norādītajiem numuriem nezvanām, lai gan sportiska interese ir. Atgriežoties ostā sastopam baru latviešu, ko atvizinājusi "Palsa". Norūpējies igaunis izvaicā visus, ko sastop, jo viņa viesu mājas latvieši ir pazuduši. Jūtamies pārāki, jo mums ir mūsu laivas. Par Ruhnu secinājums ir viens: tā ir jāredz, apmeklējumam ieplānojot vismaz diennakti.

Atceļā dodamies 12.00. Izdodas skaisti izgrozīt "Snorki" starp jahtām un steķiem, noķert vēju un strauji doties prom. Ar mani kopā ir Mārtiņš, lai stiprākajās brāzmās būtu balasta vietā. Kaspijs paliek uz "Svīres". Vējiņš pūš visai spirgts, daudziem vilnīšiem tiek norautas galotnes. Aiz ostas vārtiem liekamies kursā un sākas zvāļošanās. Vējš ir visnepateicīgākais: tieši no muguras. "Snorke" ik pa brīdim slīd sērfā un nākas pamatīgi strādāt ar stūri. Parādās igauņu salām raksturīgie 3 Lielie Viļņi, kas mijas ar 50 Parastajiem Viļņiem. Skatos kompasā, mēģinu turēt kursu un neredzu viļņus, kas nāk no aizmugures. Sākas neliels nelabums. Mārtiņš sūc visīti un ar labu regularitāti komentē: "...nāk vilnis, oi, bļā, nāk devītie...hmm, es negribu tevi biedēt, bet tas, kas nāk, ir šodien vislielākais..." Tomēr pēc 10 minūtēm saprotam, ka stresa nav: mazā, dūšīgā laiva cilājas pa viļņiem, ātrums ir labs, kokpitā neiešļakstās ne pile. Atļaujos arī iemest pa šļukai un bažas nomaina azarts. Ruhnu strauji attālinās. Redzam "Svīres" buras tai izejot no ostas. Spriežam, ka "Svīrei" arī neklājas viegli, redzamās buras stingri zvārojas. "Snorkes" stūre sīki vibrē, kas nozīmē, ka ejam ar vismaz 4 mezglu (ap 7km/h) ātrumu. Pielāgojamies apstākļiem tiktāl, ka Mārtiņš kokpitā aizmieg. Pēc pāris stundām vējš pierimst un "Svīre", motoram pukšķinot, mūs panāk. Viļņi kļuvuši zemi un lēzeni, saskatāma Latvijas piekraste. Atkal pieņemam dzeltenā gala piedāvājumu un tiekam vilkti. Kā Windguru sola, netālu no Mērsraga vējš strauji pieņemas spēkā, steidzīgi atbrīvojamies no "Svīres" un dodamies ostas virzienā saviem spēkiem. Abi ar Mārtiņu kantējam "Snorki" un ienesamies Mērsraga molu aizvējā. Turpat jau arī jahtu osta, kur "Snorke" atkal izpelnās nedalītu uzmanību un uzslavas par vārda atbilstību tēlam.

Viesmīlīgajā Mērsraga jahtu centrā notusējam līdz nākamās dienas pievakarei, kad "Snorke" tiek aizvesta atpakaļ uz pieraksta ostu "Avotu" laivu šķūnī, bet "Svīre" uzsāk ceļu atpakaļ uz Jūrmalu. Kopumā pasākums bija ļoti izdevies, nekas patiesi ekstrēms nenotika. Secinājums viens: ar mazu laivu arī var tālu tikt, plānojam piekrastes burājumu Pāvilosta – Kolka, pa ceļam pieķerot klāt Sāremā.

Pateicības

Vislielākais Paldies Viktoram un „Svīrei” par Visu! Paldies Signei par koka tēlošanu! Paldies Andrim, Jancekam, Marčikam, Mārtiņam un Kaspijam par labo kompāniju un bildēm! Paldies Jahtu Centram „Mērsrags” par viesmīlību, www.jahtucentrs.lv !

*_ tam, ko parasti ļaudis dēvē par striķi, virvi vai auklu, burātāji piešķīruši vārdu „gals”, tādējādi radīdami ne mazumu prieka parastajiem ļaudīm uz jūras iznesoties ar tekstiņiem ķipa „paturi manu galu” vai „pieķeries galam” utml.