Gauja

Rolfs, 06.11.2009

Visas bildes >>

Starts pie Jaunpiebalgas – Jēcu ceļa tilta. Finišs pie Rankas HES, „Mīlmaņu” mājās, kopumā veikti 19km.

Pēc pagājušās nedēļas Užavas un Imulas laivojumiem, šajā we devāmies uz Vidzemi, lai noairētu Gaujas posmu Jaunpiebalga – Gaujasrēveļi.

Pasākums sākas kā parasti – Rīgā ap 6.30 busiņš nokomplektējas pilnībā un priecīgā satraukumā mēs dodamies pretim nezināmajam. Baudot rīta Garšīgo (7.00 – tas ir viskija laiks), citējot latvju reklāmistu pērles (kas, kas? – nekas,nekas!; tu esi džeks vai sēne?!), mēģinot dziedāt, palielinot Rēveļu veikala sestdienas apgrozījumu par 376%, nokavējot plānoto starta laiku par 1 stundu, tiek sasniegtas „Mīlmaņu” mājas pie Rankas HES, kas ir mūsu finiša vieta un jaunais nomas punkts Gaujas augštecē. Mūs ar nepacietību jau gaida „Mīlmaņu” saimnieki – Inga un Māris.

Spēcinošo brokastu laikā gaisā virmo apņēmība noairēt 2 dienu maršrutu līdz „Lācītēm”. Uz šāda viļņa kāpjam busiņā un dodamies uz Jaunpiebalgu. Laivošanai mums pievienojas arī Māris ar savu dēlēnu. Lai arī dabā dominē klusi rūsganie un zaļie pirmssniega toņi, reljefā Vidzemes ainava valdzina. Jaunpiebalgā nolemjam startēt no tālākā gala tilta, kas savieno Jaunpiebalgu – Jēcu ceļu. Pirms kāpšanas laivās notiek strikta tradīciju ievērošana, bērnu šampanieša dzeršana un nostāšanās pozā Nr 43,9.

Gauja iepriecina ar niknu straumi, un kas mani izbrīna visvairāk – ar ūdeni „plānas” tējas krāsā. Pelēkajā dienā, iegremdējot airi vertikāli, skaidri redzama tā lāpsta. Tas priecē, jo Kurzemē patlaban tek gaišbrūnas kafijpiena konsistences straumes.

Uzairējam, bildējam, vērojam garāmslīdošās lauku mazpilsētas ainavas. Apkārt valda sestdienas miers, tikai dažviet mūs aprej apzinīgi suņi. Jaunpiebalgas centrā zem gājēju tiltiņa neliela mākslīgi veidota kāple, upe veļ vilnīti un laivās iešļakstas pa glāzei ūdens. Pāris strauju līkumu un skatam tieši priekšā atklājas Jaunpiebalgas muižas krogs – 110,5m gara klasiska 19.gs saimnieciska rakstura celtne. Skats ir iespaidīgs. Pieairējot tuvāk ieraugām laika zoba skartus reklāmplakātus, laukumā pie slitu sienas notiek sestdienas lupatu tirgus. Diemžēl tumšā laika dēļ neizdodas to visu nobildēt. Aiz centra tilta labajā krastā redzama Jaunpiebalgas muižas apbūve.

Muižas parkā iebūvēts varens šķelto akmeņu pagrabs – vēl viens amatnieku varējuma apliecinājums. Tālāk sākas Jaunpiebalgas nomale ar koptu privātmāju apbūvi. Slīdam garām koptiem mauriņiem, kas nolaideni saplūst ar ūdeni.

Upe ievijas mežā, Jaunpiebalgas apbūve paliek aiz muguras. Straume, kas visu laiku mūs naski nesa uz priekšu, tiek iespiesta šaurākā gultnē. Nelieli vilnīši un 90 grādu līkumi vairs nav retums. Krasti ap 1,5m augsti, nereti grants atsegumi, zem saknēm bebru un ūdru alas. Mūsu iztraucēts virs burbuļojošās straumes aizlido spilgti zils zivjudzenītis. Egļu un priežu audzes atdzīvina decembra ainavu. Upē daudz lielu akmeņu, dažviet izvairoties no tiem nākas krietni uzairēt. Šis meža posms ir īsts ūdenstūrista – atpūtnieka sapnis: neskarta daba, straume, ainavas, ērta izkāpšana pitstopiem.

Pie viena no brasliem evakuējam nosalušos bērnus, kuriem pakaļ atbrauc Inga. Pārējie atpūšamies, uzēdam, izstaipāmies. Ēriks izmēģina „Žizeli” (nezinātājiem – Žizele ir vienvietīga SitOnTop laiva), bet viņai tas diezko nepatīk – Ēriks tiek izpeldināts. Izsmejamies, apceļamies un dodamies tālāk.

Seko divas elegantas straujteces ar asiem līkumiem un iepeldam HESa uzpludinājumā. Krastu ainavas ir negaidīti majestātiskas – lielām eglēm apaugušas nogāzes. Lēnām sāk krēslot un vienlaicīgi ceļas vējš. Sāk līt kopā ar slapju sniegu. Labi, ka līdz „Mīlmaņiem” paliek mazāk kā kilometra airējums.

Nobeidzot laivojumu Ēriks pārtop peldētājā, bet uz bildēm pārtop par garu.

Finišā tiekam sagaidīti ar karstu saunu, ļoti garšīgām pusdienām, mājas vīnu (lai slavēta Māra mamma un Inga), omulīgu kamīnu un saturīgām sarunām. Vakars noslēdzas ar negribīgām, bet vētrainām atvadām, dažām Garšīgā inspirētām atklāsmēm un solījumiem atgriezties.
.